Pirmajai Sūkņa Stacijai trūka vēlāko sta­ciju spožuma, taču tā bija vecmāmiņa visām pā­rējām, kas tagad veselā ķēdē apjoza planētu, kaut arī pašai tehnoloģijai bija tikai pārdesmit gadu. Līdz tam neviens lielāks tehnikas jaunums nebija ieviesies tik ātri un plaši kā Elektronu Sūknis — un kāpēc gan lai tā nebūtu? Tas nozīmēja brīvu enerģiju neierobežotā daudzumā un bez jebkādām problēmām. Tas bija visas pasaules Santa Klauss un Aladīna lampa.

Lemonts bija atnācis te strādāt, lai nodarbotos ar visai abstraktām teorētiskām problēmām, taču drīz vien viņu ieinteresēja Elektronu Sūkņa pār­steidzošā vēsture. To nekad visā pilnībā nebija uzrakstījis cilvēks, kas īsti izprastu teorētiskos principus (ciktāl tie vispār bija izprotami) un kam būtu spējas sarežģīto izklāstīt populāri. Tiesa, He­lams pats bija publicējis vairākus rakstus vidus­mēra lasītāja līmenim, taču tos nevarēja uzskatīt par secīgu, nopamatotu Elektronu Sūkņa vēsturi, kādu sapņoja uzrakstīt Lemonts.

Sākumam viņš vērīgi izlasīja Helama rakstus

UN citas publicētas atmiņas — tā sakot, oficiālus dokumentus, meklēdams tajos apstiprinājumu He­lama frāzei, kas bija satricinājusi pasauli, Dižajai Idejai, kā to nereti dēvēja (un vienmēr rakstīja ar lielajiem burtiem).

Protams, vēlāk, kad Lemonts. bija piedzīvojis vilšanos, viņš sāka rakties dziļāk, un viņam radās jautājums, vai Helama slavenā replika maz ir pie­derējusi Helamam. Tā bija izteikta seminārā, kas iezīmēja īsto Elektronu Sūkņa sākumu. Un tad izrādījās, ka ir ārkārtīgi grūti par semināru uz­zināt kaut ko sīkāk un dabūt runu ierakstus ab­solūti nav iespējams.