Galu galā Lemontam modās aizdomas, ka ne­skaidrība, kas klāja laika smiltīs atstātās semināra pēdas, nav gluži nejauša. Ja prasmīgi konfrontēja vairākus materiālus, sāka likties pilnīgi iespējams, ka Džons F. K. Makfārlends ir pateicis kaut ko ļoti līdzīgu izšķirošajam secinājumam, kuru izda­rījis Helams, — turklāt pateicis to pirms Helama.

Lemonts aizgāja pie Makfārlenda, kas oficiāla­jos atreferējumos nemaz nebija pieminēts un ta­gad pētīja atmosfēras augšējos slāņus, īpašu uz­manību pievēršot Saules vējam. Tas nebija augsta ranga darbs, taču tam bija savas priekšrocības un ciešs sakars ar Sūkņa darbību. Makfārlends acīm­redzot nebija kritis par upuri aizmirstībai, kā bija noticis ar Denisonu.

Makfārlends izturējās pret Lemontu laipni un bija gatavs runāt par jebkuru tematu, izņemot se­mināra norisi. Viņš gluži vienkārši to neatcerējās.

Lemonts neatlaidās, un nocitēja liecības, kādas bija savācis.

Makfārlends izņēma pīpi, piebāza to, vērīgi ap­lūkoja tabaku un dīvaini saspringti sacīja:

—   Es negribu atcerēties, jo tas nav svarīgi, pa­tiešām nav. Pieņemsim, es paziņotu, ka esmu kaut ko teicis. Neviens tam neticētu. Es izskatītos pēc idiota, kas sirgst ar lieluma māniju.