Pasaules tricināšana sākās ar to, ka uz Helama galda stāvēja noputējusi reaktīvu pudele ar uzrakstu «Volframs». Tā nepiederēja viņam; viņš to nekad nebija lietojis. Tas bija mantojums no neatminamiem laikiem, kad kādam toreizējam šīs laboratorijas darbiniekam sen aizmirstam nolūkam bija ievajadzējies volframa. Tas īstenībā pat vairs nebija volframs. Tas sastāvēja no mazām lodītēm, ko biezā kārtā klāja pelēks oksīda pulveris. Nevienam nederīga manta.
Un tad kādu rītu Helams ienāca laboratorijā (nu, lai es būtu precīzs — tas notika 2070. gada 3. oktobrī) un sāka strādāt, bet īsi pirms desmitiem pārtrauca darbu, pievērsa ciešu skatienu pudelei un to pacēla. Trauks bija tikpat noputējis kā vienmēr, etiķete tikpat izbalējusi, taču viņš iesaucās: «Velns parāvis, kas ir grābstījies ap šo te?»
Tā vismaz apgalvoja Denisons, kas bija dzirdējis šo repliku, un pēc daudziem gadiem to pastāstīja Lemontam. Oficiālā versija par atklājumu — tā, kas lasāma grāmatās, — neko tamlīdzīgu nepiemin. Rodas priekšstats par vērīgu ķīmiķi, kas pamanījis pārmaiņu un nekavējoties izdarījis tālejošus secinājumus.
Tā tas nebija. Helamam volframa nevajadzēja, viņa acīs tam nebija nekādas vērtības, un šīs pudeles aiztikšana nevarēja viņam būt svarīga. Taču Helams (tāpat kā daudzi) necieta krāmēšanos gar savu galdu un turēja citus aizdomās, ka tie aiz tīras ļaunprātības pēc tā vien tīko.