Taču neviens neatzinās, ka kaut ko zinātu par šo volframa pudeli. Bendžamins Elans Denisons, kas dzirdēja Helama izsaucienu, strādāja laborato­rijā tieši pretī otrpus gaiteņa, un abas durvis bija vaļā. Viņš pacēla galvu un sastapa Helama apsū­dzošo skatienu.

Denisons nejuta īpašas simpātijas pret Helamu (neviens tādas nejuta) un iepriekšējo nakti bija slikti gulējis. Tādēļ, kā pats vēlāk atcerējās, viņš bija gandrīz vai iepriecināts, ka atradies kāds, uz kuru izgāzt īgnumu, un Helams šķita īsti piemē­rots kandidāts.

Kad Helams pacēla pudeli pie viņa sejas, De­nisons ar neslēptu riebumu parāvās atpakaļ.

—   Kāda velna pēc man būtu jāinteresējas par jusu volframu? — viņš pikti uzprasīja. — Un arī nevienam citam tas nav vajadzīgs. Paskatieties uz pudeli, un jūs redzēsiet, ka tā nav attaisīta div­desmit gadu. Ja jūs pats ar savām netīrajām ķe­pam nebūtu to pagrābis, tad saprastu, ka nevien* i ai nav pieskāries.

Helama sejā kāpa dusmu sārtums.

—  Paklausieties, Denison, kāds ir apmainījis .aturu, — viņš stingri sacīja. — Tas nav vol­frams.

Denisons atļāvās mazliet, bet nepārprotami pa­vīpsnāt.

—   Kā tad jūs to zināt?

Šādas lietas — sīki apvainojumi un bezmērķīgi dūrieni — veido vēsturi.

Tā būtu bijusi aizskaroša piezīme jebkurā gadī­jumā. Dcnisona disertācija, tikpat svaiga kā He- lamam, bija daudz iespaidīgāka, un viņš tika uzska­tīts par nodaļas gaišāko galvu.