Helams to zināja, un — kas bija vēl ļaunāk — arī Denisons pats to zināja un nemaz necentās slēpt. Denisona jautā­jums ar skaidru un nepārprotamu uzsvaru uz «jūs» bija pietiekams virzītājspēks visam turpmā­kajam. Nebijis šā jautājuma, Helams nekad ne­būtu kļuvis pats dižākais un godājamākais zināt­nieks cilvēces vēsturē, ja minam tieši to apzīmē­jumu, ko vēlāk lietoja Denisons sarunā ar Re­montu.

Pēc oficiālās versijas, Helams tajā liktenīgajā rītā bija ieradies laboratorijā un pamanījis, ka pelēkās, pulvera klātās lodītes pazudušas, neat­stājot ne mazāko puteklīti uz trauka iekšējās vir­smas, un to vietā uzradies tīrs, tēraudpelēks me­tāls. Dabiski, viņš sācis pētīt…

Taču atliksim oficiālo versiju. Vainīgais bija Denisons. Ja viņš būtu aprobežojies ar īsu «nē» vai tikai paraustījis plecus, ļoti iespējams, ka He­lams būtu jautājis vel citiem, pēc tam, apnicis ņemties ar šo mīklaino gadījumu, būtu nolicis pu­deli nost un ļāvis pēc tam sekojošajai traģēdijai — lēnai vai spējai (atkarībā no tā, cik ilgi lieta pa­liktu nenoskaidrota) — noteikt nākotni. Katrā ziņā Helams tad jau nu nebūtu tas, ko viesulis uznesa slavas augstumos.

Taču, Denisona jautājuma «Kā tad jūs to zi­nāt?» pazemots, Helams varēja vienīgi nikni at­cirst:

— Es pierādīšu jums, ka zinu!

Un pēc tam nekas vairs nespēja viņu nobrem­zēt. Vecajā pudelē atrastā metāla analīze kļuva par Helama pirmo soli uz prioritāti, bet viņa gal­venais mērķis bija izdzēst augstprātību Denisona smaildeguna sejā un noslaucīt mūžīgo izsmiekla vaibstu no viņa bālajām lūpām.