Denisons nekad neaizmirsa šo brīdi, jo tieši viņa indīgais jautājums aizurdīja Helamu līdz Nobela prēmijai un viņam pašam lika nogrimt aizmirstībā. Viņš nezināja (un, ja arī būtu zinājis, toreiz nebūtu tam pievērsis uzmanību), ka He- lamam piemīt milzīga neatlaidība, viduvējībai raksturīga bažīga tieksme nosargāt savu pašlepnumu,
Un izrādījās, ka ar to panākumus gūt vieglāk nekā ar visu Denisona spožo apdāvinātību.
Helams sāka rīkoties tūlīt un enerģiski. Viņš aiznesa metālu uz masspektrogrāfijas nodaļu. Ra- dioķīmiķim tas bija dabisks gājiens. Viņš tur pazina laborantus, bija kopā ar tiem strādājis, turklāt vienmēr prata panākt savu. Helams patiešām to prata tik labi, ka viņa uzdevums tika paveikts pirms daudz svarīgākiem un steidzamākiem darbiem.
Galu galā masspektrogrāfists paziņoja:
— Tas nav volframs.
Helama platā, īgnā seja savilkās skarbā smaidā.
— Labi. Mēs to pateiksim tam spīdeklim Deni- sonam. Man vajadzīgi analīzes dati un…
— Pagaidiet, doktor Helam! Es jums saku, ka šis metāls nav volframs, bet tas nenozīmē, ka es zinu, kas tas ir.
— Ko jūs gribat teikt, sacīdams, ka nezināt, kas tas ir?