— To, ka rezultāti ir smieklīgi. — Laborants brīdi padomāja. — Patiesībā tie ir neiespējami. Lādiņa un masas attiecība ir galīgi aplama.
— Kādā veidā aplama?
— Pārāk augsta. Tādas vispār nevar būt.
— Nu, nu, — Helams sacīja un, lai kāds motīvs viņu virzīja, ar savu nākamo teikumu nostājās uz ceļa, kas aizveda līdz Nobela prēmijai — varbūt pat pelnītai. — Nosakiet šai vielai raksturīgā rentgenstarojuma frekvenci un aprēķiniet lādiņu. Neslaistieties apkārt un nerunājiet, ka kaut kas ir neiespējams.
Pēc dažām dienām laborants noraizējies ienāca pie Helama.
Helams, kas nekad nebija izcēlies ar iejūtību, ignorēja viņa sejas izteiksmi un jautāja:
— Vai jūs noskaidrojāt…
Tad viņš pats uzmeta raižpilnu skatienu Deni- sonam, kas sēdēja pie galda savā laboratorijā, un aizvēra durvis.
— Vai jūs noskaidrojāt kodola lādiņu?
— Jā, bet tas ir aplams.
— Labi, Treisij. Aprēķiniet vēlreiz.
— Es to darīju reižu desmit. Tas ir aplams.
— Ja jūs izdarījāt mērījumus, tad tāds tas ir. Neapstrīdiet faktus.
Treisijs paberzēja ausi un sacīja:
— Es nevaru citādi, dok. Ja es ņemtu dabūtos rezultātus nopietni, tad tas, ko jūs man iedevāt, ir plutonijs 186.
— Plutonijs 186? Plutonijs 186?
— Lādiņš ir plus 94. Masa ir 186.
— Bet tas taču nav iespējams! Tāda izotopa nav. Un nevar būt.