—       Tieši to jau es jums saku. Taču tādi ir re­zultāti.

—        Bet tādā gadījumā kodolā trūkst vairāk nekā piecdesmit neitronu. Plutonijs 186 nevar eksistēt. Nav iespējams sabāzt vienā kodolā deviņdesmit četrus protonus un tikai deviņdesmit divus neitro­nus un gaidīt, ka tie turēsies kopā kaut vai vienu triljono daļu sekundes.

—       Tieši to jau es jums saku, dok, — Treisijs pacietīgi bilda.

Helams brīdi klusēja un domāja. Viņam bija pazudis volframs, un viens no tā izotopiem — volframs 186 — bija stabils. Volframa 186 kodolā bija septiņdesmit četri protoni un simt divpadsmit neitronu. Vai kaut kas varēja pārvērst divdesmit

neitronus divdesmit protonos? Nē, tas nebija iespē­jams.

—  Vai ir kādas radioaktivitātes pazīmes? — Helams jautāja, taustīdamies pēc ceļa, kas vestu laukā no labirinta.

—  Arī es par to domāju, — Treisijs sacīja. — Tas ir stabils. Absolūti stabils.

—   Tad tas nevar būt plutonijs 186.

—   Es visu laiku jums to saku, dok.

—   Labi, dodiet man to, — Helams bezcerīgi noteica.

Palicis viens, viņš apsēdās un, galīgi apstulbis, blenza uz pudeli. Kaut cik stabils plutonija izo­tops bija plutonijs 240, kuram vajadzēja simt četr­desmit sešus neitronus, lai deviņdesmit četri pro- toni daudzmaz turētos kopā.

Ko viņš tagad lai dara? Helama prātam tas ne­bija aptverams, un viņš nožēloja, ka sācis ar šo lietu krāmēties. Galu galā viņam taču ir savs darbs, kas lūgtin lūdzas darāms, un gar šo mis­tisko vielu viņam nav nekādas daļas. Treisijs būs pieļāvis kādu muļķīgu kļudu, varbūt masspektro- metrs nav kārtībā, vai arī…