Kad vējš bija norimis un spiediens pavisam nokrities, sacēlās viļņi. Tie slējās stāvus, lēkāja, tie uzlidoja līdz padebešiem. Neaizmirstiet, ka no visām debess pusēm vējš pūta uz rāmuma centru. Tāpēc arī no visām debess pusēm šurp vēlās viļņi. Nebija vēja, kas tos apstādinātu. Tie izsprāga no okeāna kā no ūdens spaiņa dibena palaisti korķi. To kustībā nebija nedz kādas sistēmas, nedz secī­bas. Tie bija traki, apsēsti viļņi. To augstums sasniedza vismaz astoņdesmit pēdas. Tie vispār nebija viļņi. Neviens mirstīgais neko tamlīdzīgu nebija redzējis.

Tās bija šļāces, baismīgas šļāces — un nekas vairāk. Astoņdesmit pēdu augstas šļāces. Astoņdesmit! Pat vai­rāk nekā astoņdesmit. Tās sitās augstāk par mūsu mas­tiem. Tās bija strūklas, sprādzieni. Tās bija piedzērušās. Tās krita visur, kā pagadījās. Tās sadūrās un grūstījās. Tās saskrējās un kā tūkstoš ūdenskritumi pašķīda uz vi­sām pusēm. Tāds okeāns, kāds bija te, orkāna centrā, nevienam pat sapņos nav rādījies. Tas bija pilnīgs haoss. Anarhija. Satracinātas stihijas elle.

Kas notika ar «Mazo Zanniņu»? Es nezinu. Pagāns vē­lāk man sacīja, ka viņš arī nezinot. Tā vārda pilnā no­zīmē pārlūza uz pusēm, sajuka gabalos, saira skaidās, pārvērtās smelknē, izzuda. Es attapos, kad biju ūdenī un automātiski peldēju, kaut gan biju jau sācis grimt.