Tas bija konisks brezenta maiss, kura augš­malu turēja atvērtu masīva dzelzs stīpa. Peldošo enkuru palaiž līdzīgi pūķim, tas ieurbjas ūdenī tāpat, kā pūķis uzšaujas gaisā, starpība vienīgi tā, ka enkurs paliek per­pendikulārā stāvoklī pie pašas ūdens virsas. Ar šoneri to saista gara virve. Tāpēc «Mazā Zanniņa», vēja dzīta, pa­griezās pret viļņiem ar priekšgalu.

Viss būtu bijis labi, ja mēs neatrastos viesulim ceļā. Tiesa, vējš gan norāva pie rājām piesietās buras, izkus­tināja mastus un samudžināja tekošo takelāžu, tomēr mēs būtu izkūlušies no nelaimes, ja nebūtu sadūrušies ar pašu viesuļvētras centru. Tas mūs arī pazudināja. Nepārtrauk­tās brāzmas bija mani apdullinājušas, sastindzinājušas, paralizējušas, un es jau biju gatavs padoties un mirt, kad mēs iekļuvām ciklona centrā. Mūs satrieca pilnīgs klu­sums. Gaisā nebija ne niecīgākās vēsmas. Cilvēks varēja vai zaudēt prātu.

Neaizmirstiet, ka vairākas stundas mēs ar drausmīgu muskuļu piepūli bijām pretojušies vēja milzīgajam spiedie­nam. Un piepeši spiediena vairs nebija. Man bija tāda sajūta, ka ķermenis pārplīsīs un pajuks uz visām pusēm. Likās, ka visi mana ķermeņa atomi atgrūž cits citu un tūlīt, tūlīt neatturami aiztrauksies izplatījumā. Taču tas ilga tikai vienu mirkli. Tuvojās katastrofa.