Nekas nebija darāms. Mēs nevarējām nedz atšķirt nost slimos, nedz kopt viņus. Mēs bijām saspiesti kā siļķes mucā. Nekas nebija darāms — atlika vienīgi dzīviem pūt un nomirt, proti, nekas nebija darāms pēc tās nakts, kad nomira cilvēks. Tajā pašā naktī kapteiņa palīgs, kravas uzraugs, Polijas ebrejs un četri vietējie pērļu zvejnieki aizbēga ar lielu vaļu medību laivu. Vairāk neko mēs par viņiem nedzirdējām. No rīta kapteinis pavēlēja izsist atli­kušajām laivām dibenā caurumus, un mums vairs nebija kur sprukt.

Tajā dienā nomira divi, nākamajā — trīs, tad nāves gadījumu skaits palielinājās līdz astoņiem. Bija interesanti vērot, kā mēs to uzņemam. Iedzimtos, piemēram, pārņēma mēmas, trulas bailes. Kapteinis francūzis — viņu sauca Udūzs — kļuva ļoti nervozs un runīgs. Reizēm viņš pat trīcēja. Viņš bija garš, taucīgs vīrietis un svēra vismaz savas divsimt mārciņas — īsts gaļas kalns, kas drebēja kā želeja.

Vācietis, abi amerikāņi un es nopirkām visu skotu vis­kiju un nepārtraukti dzērām. Aprēķināts bija lieliski: ja mēs mirksim alkoholā, visi baciļi, kas nonāks mūsu orga­nismā, tūlīt aizies bojā. Aprēķins attaisnojās, kaut gan esmu spiests atzīties, ka arī kapteinim Udūzam un A Cu- nam šī slimība pagāja secen. Francūzis nedzēra nemaz, bet A Cuns iztika ar vienu glāzi dienā.