Tas tik bija laiciņš! Saule atradās zenītā. Vēja nebija nekāda, izņemot biežās brāzmas, kas trakoja no piecām minūtēm līdz pusstundai un, drāzdamās prom, apšļāca mūs ar lietu. Pēc katras brāzmas atkal nežēlīgi svelmēja saule un no saslapušajiem klāja dēļiem kāpa garaiņu mākoņi.
Tie nebija nekādi patīkamie garaiņi. Tā bija nāvējoša migla, piesātināta ar miljoniem baciļu. Mēs vienmēr ķērāmies pie glāzes, redzēdami, kā šie garaiņi ceļas no līķiem un mirstošajiem, un parasti mēs atkal dzērām, tikpat kā neatšķaidīdami viskiju. Bez tam mums bija tāds likums: katru reizi, kad aiz borta mudžošajā haizivju barā iemeta kādu līķi, mēs papildus iztukšojām vēl vairākas glāzes.
Pagāja nedēļa, un viskija krājumi izbeidzās. Tas bija labi, jo citādi mani šodien vairs neredzētu starp dzīvajiem. Ir jābūt skaidrā prātā, lai pārlaistu to, kas nāca pēc tam, jūs man piekritīsiet, ja minēšu kaut vai šo nelielo detaļu, — galu galā dzīvi palikām tikai divi. Otrs bija pagāns, tā vismaz viņu nosauca kapteinis Udūzs tajā brīdī, kad es pirmo reizi uzzināju par šā cilvēka eksistenci. Taču nesteigsimies priekšā notikumiem.
Nedēļa bija pie beigām, viskija krājumi cauri un pērļu uzpircēji atkal skaidrā prātā, kad nevilšus uzmetu acis barometram, kas karājās kopkajītē. Paumotu