norma ir divdesmit deviņi deviņdesmit, un mēs bijām pieraduši re­dzēt, ka bultiņa svārstās starp divdesmit deviņi astoņ­desmit pieci un trīsdesmit vai pat trīsdesmit nulle pieci, bet ar to, ko ieraudzīji* es, — bultiņa bija noslīdējusi līdz divdesmit deviņi sešdesmit divi, — būtu pieticis, lai at- skurbinātu vispilnāko pērļu uzpircēju, kas jebkad mēģi­nājis noslīcināt baku mikrobus skotu viskijā.

Es pievērsu tam kapteiņa Udūza uzmanību, un viņš at­bildēja, ka jau vairākas stundas skatoties, kā barometrs krītas. Neko sevišķu pasākt vairs nevarēja, taču to, kas šajos apstākļos bija darāms, kapteinis veica lieliski. Viņš nolaida visas vieglās buras, atstājot tikai vētras buras, izvilka glābšanas virves un gaidīja vēju. Viņš kļūdījās tad, kad vējš bija klāt. Viņš nolikās dreifā, un tas ir pa­reizi, ja kuģis atrodas uz dienvidiem no ekvatora, ja — un tas bija viņa misēklis, — ja kuģis nestāv orkānam ceļā.

Bet mēs stāvējām viesuļvētrai ceļā. Es par to spriedu no tā, ka vējš nemitīgi pieņēmās spēkā un barometrs nemitīgi kritās. Es uzskatīju, ka šoneris ir jāpagriež un jā­iet ar kreiso halzi, kamēr barometrs vairs nekrītas, un tikai tad jāliekas dreifā. Es strīdējos ar kapteini, kamēr novedu viņu līdz histērijai, bet viņš palika pie sava. Pats ļaunā­kais bija tas, ka man neizdevās pierunāt pārējos pērļu uzpircējus atbalstīt mani. Galu galā kas tad es tāds biju, lai pazītu jūru un tās īpatnības labāk nekā daudz piere­dzējis kapteinis? Tā viņi droši vien sprieda.