Vējš vēla šausmīgus viļņus, un es nekad neaizmirsīšu pirmos trīs viļņus, kas gāzās virsū «Mazajai Zanniņai». Tā sasvērās uz vienu pusi, kā palaikam mēdz notikt, kad kuģi liekas dreifā, un pirmais vilnis aizšalca pār klāju. Glābšanas virves bija domātas tikai stiprajiem un veselajiem, bet arī no tām ir maz labuma, kad sievietes un bērni, banāni un kokosrieksti, cūkas un grozi, slimie un mirstošie blīvā, spiedzošā, kaucošā masā tiek valstīti pa klāju.
Otrs vilnis aizmēza no «Mazās Zanniņas» treliņus, un, tā kā pakaļgals iegrima ūdenī, bet priekšgals uzšāvās gaisā, viss nožēlojamais dzīvās radības un kravas maisījums slīdēja lejup. Tā bija cilvēku ķermeņu straume. Tos nesa kā nu kuro — citu ar galvu, citu ar kājām, citu ar sāniem pa priekšu, citi kūleņoja locīdamies, staipīdamies, raustīdamies, čokurā vilkdamies. Laiku pa laikam kādam izdevās pieķerties pie masta vai pie virves, bet, ķermeņu blīvas spiests, cilvēks atlaida rokas vaļā.
Kāds ar galvu ietriecās labā borta slīdragā. Viņa galvaskauss pārsprāga kā ola. Es sapratu, kas mūs sagaida, un uzrāpos uz kajītes jumta, bet no turienes grotmastā. A Čuns un viens no amerikāņiem mēģināja man sekot, taču es biju par veselu lēciena tiesu viņiem priekšā.