Ame­rikāni aizskaloja pār bortu kā salmiņu. A Cuns satvēra stūres rata spieķi un iekārās tajā. Bet dūšīga sieviete no raratonga cilts — viņa droši vien svēra divsimt piecdesmit mārciņas — uzkrita viņam virsū un apmeta roku viņam ap kaklu. Ar brīvo roku A Cuns sagrāba pie stūres stā­vošo kanaku, un tieši šajā mirklī šoneris sasvērās uz labo bortu.

Ķermeņu un ūdens lavīna, kas drāzās pār kreiso bortu starp kajīti un treliņiem, pēkšņi mainīja virzienu uz labā borta pusi. Viņi visi tika aizskaloti — sieviete, A Cuns un stūresvīrs, un es, goda vārds, redzēju, ka, atlaidis rokas vaļā un krizdams lejup, A Cuns uzsmaidīja man filozo­fiskā mierā.

Trešais — vislielākais vilnis nodarīja ne mazāku postu. Kad tas uzbruka, gandrīz visi bija sakāpuši takelāžā. Uz klāja varbūt kādi desmit aizrijušies, apdullināti, pusdzīvi nelaimīgie tika valstīti šurpu turpu vai rāpus mēģināja sasniegt drošāku vietu. Viņi aizlidoja pār bortu kopā ar divu atlikušo laivu drazām. Pērļu zvejnieki un es pagu­vām starp diviem viļņiem iegrūst kajītē un ieslēgt tur ap­mēram piecdesmit sievietes un bērnus. Un tomēr tas vi­ņus neglāba.

Bet vējš? Lai cik daudz esmu pieredzējis, es nekad nebūtu ticējis, ka var būt tāds vējš. Tas nav aprakstāms. Vai tad var aprakstīt spoku? Tad jau tikpat labi varētu aprakstīt šo vēju. Tas rāva mums nost apģērbu. Es teicu: «rRāva nost,» — un neesmu pārteicies. Es neprasu, lai jūs man ticētu Es tikai stāstu, ko redzēju un pārdzīvoju. Rei­zēm pats tam neticu. Es paliku dzīvs, un tas ir viss. Nevar stāties pretī šim vējam un palikt dzīvs. Tas bija kaut kas briesmīgs, bet visbriesmīgākais bija tas, ka vējš kļuva aizvien negantāks.