Iedomājieties neskaitāmus miljonus un miljardus tonnu smilšu. Iedomājieties, ka šīs smiltis drāžas ar deviņdesmit, simt, simt divdesmit jūdžu ātrumu stundā vai vēl ātrāk. Tālāk iedomājieties, ka šīs smiltis ir neredzamas, netaustāmas, lai gan pilnīgi saglabā smilšu svaru un blīvumu. Iztēlojieties to visu, un jums būs vājš priekšstats par šo vēju.
Varbūt smiltis nav īstais salīdzinājums. Uzskatiet, ka tie ir dubļi, neredzami, .netaustāmi, bet smagi kā dubļi. Nē, tas ir kaut kas vairāk! Uzskatiet, ka katra gaisa molekula ir dubļu pika. Tad mēģiniet iedomāties milzīgu daudzumu šādu kopā saplūdušu dubļu piku. Nē, man_trūkst vārdu. Valoda palīdz attēlot parastas dzīves parādības, bet ne jau tādu pārdabisku parādību kā šis vējš. Man labāk nevajadzēja mēģināt to darīt, kā es biju apņēmies sākumā.
Teikšu tikai vienu: šis vējš nosita viļņus. Vēl vairāk: šķita, ka orkāns uzsūcis sevī visu okeānu un svaidās tajā izplatījuma daļā, kur iepriekš bija gaiss.
Protams, mūsu buras jau sen bija skrandās. Bet kapteinim Udūzam uz «Mazās Zanniņas» bija ierīce, kādu es uz dienvidu jūru šoneriem nekad nebiju redzējis, — peldošais enkurs.