Jo Turbini kopš mazotnes pieraduši pie domas, ka viņu māja ir cietoksnis un pats liktenis tā lēmis, lai šai mājā vienmēr būtu ziedi un sniegbalta galdsega, mūzika un grāmatas, lai pie lielā galda varētu mierīgi dzert tēju un vakaros, kad visi kopā, skaļi la­sīt un klausīties ģitāras skaņās, lai te būtu prieks par ziemsvētku eglīti un «Fausta» notis uz klavieru pults…

Tad romānā pilntiesīgi ienāk vēsture, un līdztekus klusinātajai liriskajai melodijai ieskanas senam eposam radniecīgi motīvi. «Nav tā pelēka migla, kas čūskas gaitā pa pilsētu ložņā, nav tās brūnganas duļķu upes, kas plūst senatnīgajās ielās, — tur uz parādi vecās So­fijas laukumā soļo neskaitāmie Petļuras pulki.» Tās vairs nav žanra gleznas, bet hronikāls vēstījums, pat eposa dziedājums ar tā svinīgo, senlaicīgo veidojumu. Mājīgā čehoviskā pasaulīte izgaisusi, zudis intīmais psiholoģiskais tēlojuma veids, un autors atsauc mūsu atmiņā leģendāras teiksmas, ukraiņu lirinieka dziesmu, un mūsdienu romāna lappusēs piepeši ievijas reminis­cences no ģeniālās «Teiksmas par Igora kauju», kas dzi­musi pirms daudziem gadsimtiem turpat Kijevas zemē. «Teiksmu par Igora kauju» lasītājam pēkšņi atgādina gan Alekseja Turbina zīmīgais sapnis, gan pati sa­grāves un bēgšanas ainava, kas zīmēta pagāniski spil­gtās, traģiskās krāsās, gan debesu zīme — asinssar- kanā saule, kas ceļas pār Pilsētu duļķainā miglā: «Tā bija tik liela, kādu Ukrainā vēl neviens nekad ne­bija redzējis, un sarkana kā tīra asins.