No lodes, kas tikko mirguļoja cauri padebešu aizkaram, vienmērīgi un tālu stiepās sarecējušu asiņu svītras.» Tā līdzās in­tīmajam «ģimenes» stāstam rodas proza, kas savā ritmā paceļas pāri ikdienībai un kļūst skanīga kā dzeja.

Romānā jaušamas ilgas pēc atpūtas, pēc miera, vē­lēšanās, lai vācu okupācijas kauns un petļuriešu rīkotie grautiņi ātrāk nogrimtu pagātnē, tiktu aizmirsti un at­kal sāktos «parasta cilvēciska dzīve», un māte mierīgi varētu mazgāt vanniņā savu bērnu. Taču dzīve ir ne­žēlīga, idilei tajā nav vietas.

Pieraduši inteliģenci uzskatīt par zemes sāli, Turbini baidās no revolūcijas, jo domā, ka tiks izpostīta kul­tūra, ģimene, sadzīve, baidās, ka «bronzas lampā ap­dzisis uguns un «Kapteiņa meitiņu» sadedzinās krāsnī».

Vecā mierīgā dzīve viņiem liekas neizsakāmi skaista. Aleksejs, atguvis samaņu savas glābējas Jūlijas istabā, jūt prieku, ieraudzīdams veco pianīnu, senatnīgos por­tretus, uzpleča stūri gleznas ietvarā: «Ak dievs, kāda senatne… Viņš nespēja atraut skatienu no uzplečiem. Svečturī rāmi dega tauku svece. Reiz bija miers, un nu tas ir nokauts.» Te vēsture atklājas kā cilvēku, vismaz šī slāņa cilvēku, personiskajai dzīvei naidīgs spēks.

Tomēr revolūciju nav iespējams pārlaist aiz cieši aiz­bultētām durvīm, kā to grib namīpašnieks Vasilisa — «inženieris un bailulis, buržujs un nesimpātisks tips».