Turbini ir cilvēki, kuru dabai sveša tāda mietpilsoniska noslēgtība un atraušanās no dzīves. Lai notiek kas notikdams, viņi neslēpsies no citu acīm aiz slēģotiem logiem un neskaitīs kuponus, drebēdami bailēs no vētras. Gluži otrādi, pie viņiem vai ik dienas ir viesi, plūst vīns, pārgalvīgi, brīžiem pat ar izaicinājumu draudošajai katastrofai skan Nikolkas ģitāra. Un rudmatainā Jeļena, «skaidrā Ļena», Tālberga uzticīgā sieva, labvēlīgi uzklausa Šervinski, kurš, ieradies pie viņas ar rožu pušķi, mazliet banāli atklāj savas jūtas, — ak, galu galā, «lai tad arī viss izput». Un viņai nav žēl ģimenes servīzes, ko sasit lempīgais Larions, nekā viņai nav žēl, ja dzīve joņo nezin kurp un nekam vairs nav nozīmes, un gaisā vēdī neredzētu nelaimju un posta dvesma. Turbinu nebēdnīgajā jautrībā un Jeļenas mazliet bohēmiskajā dzīves stilā jau priekšlaikus ieskanas bezcerības motīvs.
Sākumā Bulgakovs iet roku rokā ar saviem varoņiem, nesvārstīdamies jūt viņiem līdzi, pārdzīvo viņu likteņus. Taču pamazām mēs sākam nojaust, ka autors dzīvi vērtē no augstāka un vīrišķīgāka viedokļa, atzīdams personiskās dzīves likstu un nelaimju maznozī- mību vēstures priekšā. Zaļā lampa, ar bronzas ganiņiem rotātais pulkstenis, siltā podiņu krāsns — vai gan šī pagājušā gadsimta vīstošā poēzija nav nonākusi uz banalitātes robežas?