Un Turbinu sapņi par mieru un mā­jīgumu, vilinošā zudušās, laimīgās un kārtīgās ģimenes dzīves mirāža — gribot negribot jāatzīst, ka no tā visa taču ir tikai viens solis līdz mietpilsonībai. Ja Bulga­kovs ar to apmierinātos, iespējams, ka viņš nekad ne­būtu kļuvis par lielu rakstnieku. Viņš tomēr saprata bargo nepieciešamību šķirties no pagātnes, saprata re- volucionāro lūzumu un eksploziju nepieciešamību.

Kad Lariosiks nolād viņam svešo cīņu un kaislību pa* sauli, kura, «atzīstiet paši, ir netīra, asiņaina un bezjē­dzīga,» Turbiniem tuvās domas jau izskan kā parodija. Lariosiks ir iemīlējies mierā un omulībā, kas valda mājā, kur viņš atradis patvērumu, un šķiet, viņam no dzīves nekā vairāk nevajag kā vienīgi mazliet papirosu un barību kanārijputniņiem … Bet te Bulgakova tēlotā idile nemanāmi pārvēršas labsirdīgā zobgalībā. Tūļīgais, jaukais, nesavtīgais puisis — «brālēns no Zitomi­ras» — nopūzdamies runā par to, ka «mūsu ievainotās dvēseles meklē mieru, lūk, tieši aiz šādiem krēmkrāsas aizkariem…», un šī nepārprotami smieklīgā frāze kā asa līnija norobežo autoru no viņa varoņiem.

Jo tālāk rit romāna darbība, jo valdonīgāk to sev pa­kļauj vēsture. Pilsoņkara vētra sevī ierauj cilvēkus un nes sev līdzi, bieži vien patvaļīgi un pēkšņi iejaukda­mās viņu likteņos. Brīžiem liekas, Bulgakova varoņi kļu­vuši par sīkām skaidām stihisku spēku varā, liekas, tos virpulī sagriezis viesulis, sniegputenis, ko simboliski vēstī epigrāfs no «Kapteiņa meitiņas».