Tēlodams revolūciju kā viesuli, kā negantu sniegputeni, Bulgakovs ir tuvs poēmas «Divpadsmit» autoram. Līdzīgi Bloka poēmai, arī Bulgakova romānā poētiskais revolucionārās stihijas tēls sevī ietver pretrunas: tajā atspoguļojas pāri krastiem uzbangojušā tautas spēka un tautas taisnības atzīšana, bet slēpjas arī bailes no tā un mākslinieka Jzplūdušais, miglainais priekšstats par reālajiem spēkiem, kas virza vēsturi. Boļševiku lomu vētrainajos notikumos, kas Ukrainā risinās 1918. gadā, Bulgakovs tēlo neskaidri. Toties pilnīgi skaidrs ir kas cits: dumpīgās tautas masas līdz dziļumu dziļumiem pārņēmis nemiers, bet dzīves virspusē, nomainīdami cits citu, ņudz politiskie pagaidu valdnieki un avantūristi, kas vēlas nosargāt savas privilēģijas vai gluži vienkārši pasildīt rokas pie zemnieku iedegtās naida liesmas.
Ap Turbinu ģimenes hroniku sāk bangot vēstures viļņi. Kā uzmācīgs murgs Aleksejam Turbinam šķiet grandiozā aina — Maskavas tirgoņu un Pēterburgas augstmaņu bēgšana uz dienvidiem. Pietiek atcerēties dažas rindas no šī apraksta, kas sasaucas ar vēlāk uzrakstītās Bulgakova drāmas «Bēgšana» ainām, lai saprastu, cik dziļi autors nicina šis bojā gājušā režima paliekas.