«Bēga iesirmi baņķieri ar savām sievām, bēga talan­tīgi veikalnieki, atstājuši Maskavā pilnvarotus palīgus, kuriem bija uzdots nezaudēt sakarus ar to jauno pa­sauli, kas dzima Maskavas valstī, bēga namīpašnieki, pametuši savus namus uzticamu slepenu pārvaldnieku ziņā, rūpnieki, tirgoņi, advokāti, sabiedriski darbinieki. Bēga Maskavas un Pēterburgas žurnālisti, pērkami, al­katīgi un gļēvi… Bēga kņazi un sīkstuļi, dzejnieki un augļotāji, žandarmi un ķeizarisko teātru aktrises.»

Ainā, kas tēlo šo pretīgo kraukļu baru, kurš, padzīts no iesildītajām ligzdām, sāk apsēst Kijevas viesnīcas, kafejnīcas un privātos dzīvokļus, jūtams aizskārums skaistajai dzimtajai pilsētai, pār kuras sarmotajiem dār­ziem vakaros liesmo balts elektrisks krusts Vladimira statujas rokās. Tos, kuriem «ar dzelteniem, cietiem če­modāniem un tumīgām sievietēm izdevies izsprukt cauri boļševiku nometnei uz Pilsētu», tos, kas ienīda boļše­vikus «ar gļēvu, šņācošu, slepenu naidu», Bulgakovs dzēlīgā izsmieklā dēvē par «riebekļiem».

«— Vācieši ir uzvarēti, — sacīja riebekļi.

— Mēs esam uzvarēti, — sacīja gudri riebekļi.»

Un tas nav nejauši izteikts vārds: šo aso spriedumu sagatavo pati autora domu gaita.

Balto kustības sakāve ir neizbēgama, tāpat kā neiz­bēgamai krišanai lemts hetmanis, kurš aiz vēstures un­tuma par Ukrainas valdnieku ievēlēts cirkā.