Hetmanis ir cilvēks ar lapsas seju, viņš ir krievu kavalergards un vācu ieliktenis, viņš nemīl un nepazīst zemi, kuru grib pārvaldīt, un par to viņam jāsaņem atmaksa. Rēgainā dejā traucas bojā ejošās, pret Petļuras iebrukumu bezspēcīgās pilsētas ēnas — hetmanis, kas apkaunojošā kārtā bēg no savas pils, vācieši «ar rūsganām metāla bļodām galvās», savus štābus pametuši virsnieki, ākstīgi dzejnieki dekadenti, dieva zaimotājs sifilitiķis … Un atkal mūsu acu priekšā iznirst Pilsēta kā dzīva būtne «vēl miega siltuma pilna», kad miglainā rītausmā tajā ienāk petļuriešu bandas, lai to apgānītu. Apkaunojoši pamesta un nodota, Pilsēta no savu seno pakalnu augstumiem it kā pati spriež tiesu pār šiem nožēlojamiem vēstures komediantiem.
Taču visbargāko apsūdzību ieliktenim hetmanim un baltajai gvardei Bulgakovs izvirza zemnieku dēļ. Vēs- turei bija jāsoda cilvēki, kuri «nekā nezināja ne vien par nomaļākām vietām, bet — taisni jāsmejas — arī par sādžām, kas atradās piecdesmit verstu attālumā no pašas Pilsētas. Viņi par tām nekā nezināja, taču ienīda tās ar sirdi un dvēseli. Un, kad no noslēpumainajiem apvidiem, kurus dēvē par sādžām, atklīda neskaidras ziņas, ka vācieši zemniekus aplaupa un nežēlīgi izrēķinās ar tiem, apšaudami ar ložmetējiem, tad ukraiņu zemnieku aizstāvībai neatskanēja neviena balss, kas paustu sašutumu, bet dažu labu reizi viesistabās cilvēki zem zīda abažūriem atņirdza zobus kā vilki un atskanēja murmināšana: