— Tā viņiem arī vajag! Tā vajag; vēl par maz viņi dabū! Es viņus pamācītu krietnāk. Lai atceras revolū­ciju. Gan vācieši viņus izmācīs — savējie nebija pa prātam, — lai nu pamēģina ar svešiniekiem!»

Taču arī zemnieku pacietībai ir robežas. Kad šos pa­šus draudus piena pārdevējai Javdohai mēģina atkār­tot inženieris Vasilisa, viņš saņem biedinošu atbildi: «Vai nu viņi izmācīs mūs, vai mēs viņus.»

Romānā, kas ievadīts ar sentimentālu elēģiju — skumjām par zaudēto, mierpilno dzīvi, sāk strāvot vī­rišķība, skaudra apziņa par vēsturiskās tiesas nenovēr- šamību, Blokam raksturīgā atmaksas nojausma — jānāk atmaksai par zīda abažūriem, par mājīgajām viesista­bām, dekadehtiskajam dzejām un izsmalcinātajām jū­tām, jānāk zemes, tautas, vēstures atmaksai. «Laiks mest pie malas sentimentalitāti,» sev saka Aleksejs Turbins. «Mēs esam tajā noslīcinājuši visu savu dzīvi. Pietiek.» Un te vairs rakstnieka uzmanības centrā nav izpostītā ģimenes idille un novārtā pamestais abažūrs, kas Tur­biniem bijis «svēts». Romānā ienāk vīrišķība un skar­bums, tiklīdz autors sāk tēlot tautas ciešanas, zemnieku uzskatus par dzīves parādībām.

Petļuras negaidīto panākumu un spēka cēloni Bulga­kovs, protams, nemeklē anarhistisko bandu vadoņa, bi­jušā grāmatveža vai zemstes ierēdņa ikdienišķajā per­sonībā.