Petļurieši veikli izmantoja ukraiņu zemnieku naidu pret vāciešiem, naidu pret muižniekiem, kuri at­griezās hetmaņa varas laikā, «naida trīsas, dzirdot vārdu «virsnieki».» Masu stihiskais spēks ir atraisīts, un to savaldīt nav iespējams. Bet šajā stihijā līdzās svētai taisnības dziņai ir mūžsena tumsonība un anar­histiska mežonība. Taču PetJuras pieviltie ļaudis attap­sies, noslaucīs no zemes virsas to, kas sevi dēvēja par «trešo spēku», un atkal aci pret aci paliks tikai divi pre­tinieki — sarkanie un baltie, un Turbiniem atkal būs jāizšķiras, kuru pusē ir viņi.

Nav ne mazāko šaubu, Turbini pieder pie inteliģen­ces, kuru neskaitāmas saites — radniecība, ģimene, dienests, audzināšana, paradumi un, beidzot, arī zvē­rests saista pie baltā karoga. Tomēr Bulgakovs parāda, kā pati notikumu gaita šo inteliģenci noved pie nepie­ciešamības saraut saites ar pagātni.

Romāna izpratnei nozīmīgas divas epizodes, kuras it kā rada romāna iekšējo līdzsvaru, — tā ir vakarēšana pie Turbiniem un epizode ģimnāzijā (ne velti tās abas vēlāk kļuvušas par centrālajām ainām Bulgakova drāmā «Turbinu dienas»).

Romāna pirmajās nodaļās Aleksejs Turbins un Miš­lajevskis vēl ir pārliecināti monarhisti un baltgvardi, noteikti boļševiku pretinieki. Tiesa gan, viņu ticība šķiet