it kā aizlauzta, un rūgtuma pilni ir no ierakumiem atnākušā, pārsalušā Mišlajevska stāsti, bet, kad pilnā sparā rit ātri sarīkotā iedzeršana un Šervinskis stāsta apšaubāmo leģendu par to, ka nošautais cars Nikolajs esot sveiks un vesels un ieradies Vilhelma pilī, visi, pat skeptiķis Mišlajevskis, tam gandrīz notic. Vēl pirms brīža pie Turbinu galda valdījusi nomāktība, bet nu mo- narhistiska entuziasma uzbangojums aizrauj Jeļenu, Alekseju, Nikolku, viņi dzer uz imperatora veselību un kliedz «urā» … Tikai tas viss atstāj bēdīgu iespaidu, un lasītājs jūt un saprot: te neizskan baltgvardu ideju apo- teoze, bet vienīgi drudžainas šausmas un dzēruma reibums. Un tā nav nejaušība, ka nebēdnīgajām dzīrēm Turbinu dzīvoklī autors liek beigties ar aizvainojoši prozaisku detaļu: piedzērušo Alekseju un Mišlajevski klo- zettelpā moka drausmīgs nelabums.
Romāns «Baltā gvarde» stāsta par vilšanos. Tēlodams to, kā cilvēkos zūd ticība, Bulgakovs izvēlas visasākos psiholoģiskos momentus — Alekseja Turbina salto izmisumu un Mišlajevska sašutumu un ironiju. Un tie ir
baltās gvardes labākie, «idejiskie» virsnieki, kurus nemaz nevar salīdzināt ar tādiem kā ākstīgais irants Šervinskis, kurš bezrūpīgi apmaina hetmaņa armijas čer- kesku pret mākslinieka fraku.
Mišlajevski verd niknums pret visiem — pret vāciešiem, hetmani, Petļuru, «svētbilžu nēsātājiem zemnie- ķejiem». Brīžiem viņš mēģina atsaukties uz «pareizticību un patvaldību», bet no tā ir tikai solis līdz pašmo- cībai, pašizsmieklam, gatavībai apspļaudīt svētbildes un mīdīt kājām visu, kas uzskatīts par svētumu.