Kā Alek­seja Turbina, tā Mišlajevska vienīgais satvars vēl ir kopš agras jaunības ieaudzinātais, viņu būtības dziļu­mos iesakņotais priekšstats par virsnieka godu un pie­nākumu pret «tēviju».

Turbini vispār ir cilvēki ar augsti attīstītām goda jū­tām. Tomēr viņu morālajā spēkā slēpjas arī zināma ap­robežotība. Viņi visi domā tāpat kā jaunākais brālis Nikolka, kurš pārliecināts, ka «goda vārdu lauzt ne­drīkst neviens cilvēks, jo citādi pasaulē nebūs iespējams dzīvot». Un šis mazliet vecmodīgais bruņnieciskums ir Turbinu ticības pēdējais atspaids. Jā, viņi nicina melus, pašlabuma meklēšanu, pielāgošanos apstākļiem, ietie­pīgi nevēlēdamies saskatīt, ka vecie ideāli, kuriem šīs īpašības kalpoja par morāliem balstiem, ir zaudējuši- savu spožumu un gāzti. Bet jo stūrgalvīgāki ir Turbini savos aizspriedumos, jo dziļāki un traģiskāki viņu maldi. , ,

Šai ziņā nesalīdzināmi vieglāk ciniskajam Tālbergam, kas Turbinu mājā ir svešinieks. Apdomīgo Tālbergu, kuram ir «divslāņainas» acis, neapgrūtina nekādi priekšstati par godu: viņš tikai pūlas izdibināt, kurā pusē pārspēks, un nekļūdīgi taisa karjeru. Revolūcijas laikā viņš pirmais iziet uz ielas ar sarkanu lentu, bet pēc tam vēlēšanās pirmais kliedz par labu hetmanim. Viņam klājas labi ikvienas varas laikā: ar «platbiksai- ņiem» viņš ir savējais, ar vāciešiem tāpat, un, kad Tāl­bergs grasās bēgt pie Deņikina, tad tas notiek vienīgi aiz pārliecības, ka «īstais spēks nāk no Donas».