Pēc autora ieceres Tālbergs, kas 110 mājas «aizbēg kā žurka», nav vienīgi Jeļenas nelaime, bet ir visas baltās armijas kauns un negods. Toties viņa pretmets — pulkvedis Naijs-Turss, huzārs ar sērīgajām acīm, iecerēts kā
bruņnieciskā cēluma un godprātības palieku iemiesojums. Turbina viedīgajā sapnī Naijs-Turss parādās, ģērbies bruņu kreklā un bruņu cepurē kā goda aizstāvis krustnesis, un arī viņa nāve ir cildena pašuzpurēšanās. Naijs-Turss un Tālbergs ir antipodi, tie raksturo baltās gvardes slavu un negodu, tās traģēdiju un farsu. Tomēr iecerētais pretnostatījums nav izdevies, tas iznācis mākslots, ārējs. Naija-Tursa tēls, kā atzina pats autors, ir nosacīts, izplūdis — un te nav vainojams meistarības trūkums. Ideja, kuru aizstāvēt Naijs-Turss uzskata par goda pienākumu, ir lemta iznīcībai, tādēļ viņa varonība šķiet bezmērķīga un nevajadzīga un viņa bojā ejai nav jēgas. Un ko gan lai iespētu kāda atsevišķa cilvēka va- roņdrosme pret armijas daļu stihisko sabrukšanu, drausmīgo sajukumu, štābu nodevību, augstāko virsnieku panisko bēgšanu — pret visu šo «baltās gvardes» agoniju, kas ar tik reālistisku precizitāti un dzēlīgu izsmieklu atspoguļota romānā.