Traģisku vilšanos pārdzīvo arī Aleksejs Turbins, kurš tāpat apņēmies līdz galam izpildīt pienākumu, ko uz­liek gods. Slims un izvārdzis Turbins skrien uz laukumu pie ģimnāzijas, uz noteikto diviziona sapulcēšanās vietu, pilnā gatavībā — cīnīties un, ja vajadzīgs, mirt. Taču viņa dedzīgā trauksme izrādās gluži lieka: divi­zions jau izformēts.

Dramatisma kulminācija un sasprindzinājuma galējā robeža romānā ir atturīgi un spēcīgi aprakstītā epizode ģimnāzijā, kad pulkvedis Mališevs, sapulcinājis apbru­ņotos junkurus aktu zālē, tūliņ pēc skates atlaiž tos mā­jās: viņš nevēlas šos jaunos zēnus dzīt nāvē un apkau­not. Lūk, tieši te iestājas kritiskais brīdis, kad sabrūk visi priekšstati par pienākumu pret monarhiju un par virsnieka godu. Skanot junkuru šņukstiem un aprauti klaigājot virsniekiem, kuri vēl neaptver, ka viss paga­lam, un pūlas pārliecināt savu komandieri, tiek apbe­dīta pagātne.

Aleksejam Turbinam atliek vienīgi sev jautāt: «Ta­gad jāsargā… Bet kas gan? Tukšums? Soļu atbalss? …» Varoņu vilšanās viņiem vēl nesen dārgajās idejās iz­raisa nāvējoša noguruma un kauna izjūtu. Vecā pasaule sagrūst pilnīgi un uz visiem laikiem, tās balsti sadragāti ne vien ārēji, bet arī iekšēji — cilvēkos, kurus «no dzī­ves sliedēm izsitusi» revolūcija un karš.