Ar objektīvu reālismu Bulgakovs tēlo baltgvardu idejas iekšējo deģenerēšanos, tās pagrimumu un nolemtību bojā ejai. Tomēr boļševiki — galvenais, uzvarošais spēks revolūcijā notēloti visai neskaidri un nenoteikti, lai gan ar nepārprotamām simpātijām. Ja neņem vērā mīklaino dzejnieku futūristu Špoļanski, kurš simpatizē sarkanajiem, tad romānā tikai vienu reizi pavīd «gaišais cilvēks» — bezbailīgais orators, «moskalis», boļševiks, kurš petļuriešu mītiņa laikā, uzrāpies uz strūklakas malas, pārdroši met pūlī proletāriskus lozungus. Un vienā no pēdējām nodaļām lasītāja acu priekšā iznirst apsni- guša sarkangvardu sargkareivja stāvs pie bruņu vilciena «Proletārietis».
Pār bruņu vilcienu, kas stāv pilsētas pievārtē, mirdz asinssarkanais piecstarainais Marss, bet nosalušais cilvēks sapņo par atpūtu, siltumu un mieru. Šis sapnis par mieru, par laimīgu cilvēcisku dzīvi, kas šķita tik sīks un aprobežots dzīvoklī aiz krēmkrāsas aizkariem un tur vilināja uz pagātni, romāna beigās parādās citā, tīrā un neaizēnotā gaismā — nākotnes gaismā.
Miers un labklājība ne tikai Turbinu mājai, kuras omulība rada pašapmierinātību, bet visiem cilvēkiem zemes virsū, darba ļaudīm un nomāktajiem, arī sētas mājas iemītniekam Petjam Ščeglovam, kurš pēkšņi parādīsies grāmatas pēdējā lappusē, lai sapnī droši satvertu mirdzošo dimanta laimeslodi.