Un kā romāna sākumā, tā arī epilogā autors, raudzīdamies spožajās zvaigznēs pie saltajām debesīm, liek mums domāt par mūžību, par nākamo paaudžu dzīvi, par cilvēku atbildību vēstures priekšā, citam cita priekšā. «Viss reiz beigsies. Ciešanas, mokas, asinis, bads un sērgas. Šķēps pazudīs, bet zvaigznes paliks vēl tad, kad no mums un mūsu darbiem zemes virsū vairs nebūs ne miņas.»
Sis svinīgais un skaistais rečitatīvs valdzina ar savu pilnskanīgo humānisma izjūtu, bet neapstrīdami pauž arī vājumu. Autors negrib atzīt, ka vēsture jau spriedusi tiesu par viņa varoņiem, viņš tic, ka tie saņems, ko pelnījuši, un pār pagātni nokritīs aizmirstības priekškars.
Apveltīts ar lielu mākslinieka talantu, Bulgakovs izmanto šīs dotības savas dzimtenes nesenās pagātnes tēlojumā, tomēr nav brīvs arī no zināma skepticisma vēstures procesa vērtējumā un ne vienmēr skaidri izprot tā gaitu un jēgu. Tieši tāpēc viņa romānā visdzirdamāk atbalsojas nogurums, ko radījis pasaules karš, asinsizliešana, brāļu kara šausmas, atbalsojas cerība uz atpūtu no bumbām un lodēm, cerība uz miera un cilvēcības atjaunošanos.
Bet, kaut arī «Baltās gvardes» autoram revolūcijas notikumu vērtējumā nav tik skaidras šķiriskas pieejas, kāda raksturīga, piemēram, pilsoņkara tēlojumam Fur- manova «Capajevā» vai Fadejeva «Sagrāvē», viņš tomēr nekļūdīgi saprot, ka vēsturiskā taisnība nav balto un Petļuras pusē, un pārliecina par to arī lasītāju.