Bulgakova pasaules uztverei trūka viengabalainības, un līdz plašam tautas viedoklim viņš nokļuva ne tik daudz apzināti, cik — runājot Dobroļubova vārdiem — ar instinktīvu «mākslinieka tausti». Viņa iztēlē ik mirkli uzpeldēja ainas, kam bija ilūzijas spilgtums, bet iespaidu tiešums dažkārt rakstnieku kavēja saskatīt parādību iekšējo sakarību un kopējo būtību.
Par spīti dažādajiem trūkumiem, arī tīri mākslinieciskiem, pie kādiem jāpieskaita zināma izsmalcinātu metaforu pārbagātība, garumā izstieptas vietas, sižeta saskaņotības trūkums, kas sastopams trešajā daļā, «Baltā gvarde» ir saliedēts darbs. Šī darba daudzslāņai- nība un stila daudzkrāsainība, lielais tēlu daudzums un pat pārbagātība šķiet pilnīgi atbilstoša romāna sarežģītajam saturam un nemaz neapgrūtina lasītāju.
Līdzās visreālistiskākajām sadzīves ainām Bulgakova romānā ievijas vēstis, baumas, zīmes, sapņi — tie ir stihisko, anarhistisko «puteņa» dienu pavadoņi. Taču viss, kas dzimst pelēkajā priekšnojautu miglā, pūļa saraustītajos kliedzienos, nejaušās vīzijās, — vēlāk atklājas skaudrā tiešamībā.
rBrīvi un nepiespiesti, kā to prot panākt varbūt vienīgi Bulgakovs, romānā saaužas dzīVā, ikdienišķi vienkāršā un dabiskā sarunu valoda, un patētiska liriskā proza, kurā stāstītājs var gan izsaukties, gan nopūsties, izteikt nemiera pilnus jautājumus un atļauties romantisku ironiju vai arī paļāvīgi uzrunāt lasītāju. «Bet kā lai dzīvo?