Kā tad lai dzīvo?» autors sev jautā līdz ar Turbiniem un riebumā par Tālberga rīcību lūgšus lūdz: «Nekad nenoraujiet lampai abažūru! Abažūrs ir svētums. Nekad nebēdziet no briesmām kā žurkas pretī nezināmam liktenim!» Nerēķinādamies ne ar kādu vēstījuma žanra nosacītību, Bulgakovs, uzrunādams lasītāju, var vienkārši pateikt: «Un, vai zināt, arī pilī nav miera. Pilī valda dīvaina, naktij gaužām nepiederīga kņada.» Un, raizēdamies par savu varoni uzņēmēju Feldmanu, kurš izskrien uz ielas pretī drošai nāvei, autors piepeši var viņam parupji uzsaukt: «Vai jūs, Jakov Grigorjevič, gluži bez prāta, kur jums tā jāskrien, kad te notiek tādas lietas?»
Bulgakovs ir rakstnieks ar asu dzirdi, un jau tas vien liek viņā nojaust dramaturgu. Viņam atmiņā paliek ne vien raksturīgi izteicieni un vārdi, bet arī valodas intonācijas, ritms un pat atsevišķas skaņas. Autora stāstījumā atkal un atkal ielaužas pilsētas skaņu un kara trokšņu simfonija: ložmetēju rejas, durvju klaudzoņa, štāba telefonu strinkšķi un uz ielas nejauši uztvertas garāmgājēju sarunu drumslas. Varbūt mēs mazāk izjustu Turbinu dzīvokļa klusumu un mieru, ja stāstījuma fonā pastāvīgi nepaliktu veclaicīgā pulksteņa vienmērīgā tikšķoņa: tuk-tak, tuk-tak …