A. Fadejevs, kādā rakstā pieminēdams labākos darbus, kas radušies Padomju varas gados, arī «Balto gvardi» ierindo starp grāmatām, bez kurām mūsu lite-> ratūra nebūtu pilnīga. Un tas ir pamatoti. Šis pēc ieceres sarežģītais un pretrunīgais romāns, pateicoties rakstnieka mākslinieka godīgumam un augstajai meistarībai, kļuvis par ievērojamu sasniegumu Bulgakova daiļradē, līdz pat mūsu dienām valdzina lasītājus un joprojām saglabājis savu nozīmi.
Romāna «Baltā gvarde» beigu daļa tā arī netika publicēta žurnālā, bet tā varoņi sāka otru mūžu lugā «Turbinu dienas», ko 1926. gadā iestudēja Maskavas Dailes teātris. Skaļā popularitāte, ko Bulgakovs ātri iemantoja kā dramaturgs, trokšņainie strīdi ap katru
viņa jauno lugu aizēnoja interesi par viņu kā prozaiķi. Droši vien tādēļ pietiekamu kritikas ievērību neizraisīja romāna «Baltā gvarde» divas publicētās daļas un smalkie, meistarīgie stāsti, kas no 1925. gada līdz 1927. gadam cits pēc cita tika iespiesti žurnālos «Krasna ja panorama» un «Medicinskij rabotņik».
Šos tematiski radniecīgos stāstus autors gribēja vēlāk sakopot iespiešanai atsevišķā grāmatā ar nosaukumu «Jauna ārsta piezīmes». Taču Bulgakovam neizdevās to izdarīt. Kad aizmirstie stāsti divdesmit gadus pēc autora nāves, izpildot viņa vēlēšanos, bija apkopoti vienotā ciklā, radās neliela, bet apbrīnojami svaiga un savdabīga grāmata.