Kā stāstnieks Bulgakovs bija pazīstams ar spilgtu izdomu, ar slieksmi uz grotesku, fantastisku sižetu. Tomēr «Jauna ārsta piezīmēs» autors pilnīgi atteicies no komplicētiem sižetiem, izticis bez veikli savītas intrigas.
Gluži ārēji raksturojot «Piezīmju» sižetu, var sacīt, ka to veido jaunā eskulapa atmiņā iegūlušās «slimības vēstures», kuriozi un sarežģīti gadījumi mediķa praksē: te stāstīts par amputāciju, traheotomiju, galvaskausa pamatnes lūzumu un tamlīdzīgiem jautājumiem, kas — varētu likties — skar profesionālu interešu loku, bet parastā lasītājā spēj modināt vienīgi šausmas. Tā kā cilvēces lielākā daļa ir nevis ārsti, bet pacienti, mūs daudz dziļāk saviļņo slimā ciešanas nekā ķirurga māksla pati par sevi vai viņa satraukums operācijas laikā.. Bet Bulgakovs pat lasītājā, kam medicīna gluži sveša, modina tikpat lielu līdzjūtību pret jauno ārstu, cik pret viņam uzticētajiem slimniekiem.
Liekas, Bulgakova stāsti varētu derēt par mācību līdzekli medicīnas studentiem, tik apbrīnojami konkrēti ir viņa sniegtie slimību, traumu un operāciju apraksti. Un atliek vienīgi apbrīnot to, kā, pilnīgi patiesi tēlojot ārsta darbu, kurā netrūkst ne sviedru, ne asiņu, autoram izdodas izvairīties no vienmēr nepatīkamās naturālisma pieskaņas.