Mākslinieka cildenā atturība Bulgakovam lieti noder arī citā ziņā. «Jauna ārsta piezīmes» ir lielā mērā autobiogrāfisks darbs, kas tam neizbēgami piešķir personisku memuāru nokrāsu. Taču rakstnieks neatļaujas ne visniecīgāko sentimentalitāti attieksmē pret varoni, bet
tas diezgan reti izdodas autoriem, kuri rada tēlus «pēc savas līdzības». Bulgakovs par jaunā ārsta pārdzīvojumiem, kļūdām, veiksmēm un likstām stāsta ar vieglu smaidu, kurā nav ne žēluma, ne vecāka un pieredzējuša cilvēka augstprātīgās zobgalības par iesācēju, bet gluži vienkārši prieks par iegūto spēku un pārvarētajām grūtībām. Bulgakovs necieš retoriku. Viņa varonis, kas nemēdz lietot skaļus vārdus, tikai vienu reizi atsakās no savas parastās ironijas un, runājot par nāvi, vienkārši un nopietni saka: «Es viņu ienīstu.»
Uzvara pār nāvi, pār paša biklumu, pieredzes trūkumu un bailēm — to gandrīz var uzskatīt par galveno domu «Piezīmēs».
Visā stāstījumā «Piezīmju» autors saglabā siltu, dzīvu, cilvēcisku intonāciju, kas aiz vieglas ironijas liek nojaust dziļas jūtas. Un mums ir līksmi vērot, kā vakarējais students, kuru nomāca paša pieredzes trūkums un kurš ar pūlēm atcerējās, kā izrakstāma «ipekakuanas» recepte, izveidojas par zemstes ārstu, kuram jāprot un jāspēj viss, par vienu no tiem klusajiem varoņiem, par kuriem arvien tik labi pratusi stāstīt krievu literatūra.