Lasot un pārlasot «Jauna ārsta piezīmes», mūsu apziņā nemanot iegulst šo stāstu nopietnā un dziļā doma, kas bija visai nozīmīga pašam Bulgakovam tolaik, kad viņš šos stāstus rakstīja: cilvēkam jāuzveic mazdūšība un neticība saviem spēkiem, tam pacietīgi jānes sava aicinājuma nasta un jātic panākumiem.
Bet tas jau vairs neattiecas uz medicīnu vien.
*
Moljēra biogrāfiju Bulgakovs uzrakstīja laikā no 1932. gada līdz 1933. gadam.
Šai laikā «Baltās gvardes» autors jau bija kļuvis par pazīstamu dramaturgu. Viņa pirmo lugu ar vislielāko atzinību uzņēma Dailes teātris, kura augstās prasības pret repertuāru bija vispār zināmas. Darbs ar teātri Bulgakovu aizrāva, piesaistīja viņa uzmanību dramaturģijai, un trīsdesmito gadu sākumā viņš jau bija uzrakstījis ne vien «Turbinu dienas», bet arī tādas lugas kā «Zojas dzīvoklis» (1926), «Bēgšana» (1927), «Sarkanā
sala» (1927—1928) un iecerējis lugu par Moljēru «Svētuļu jūgs».
Taču šo lugu liktenis uz teātru skatuvēm nebija viegls, sevišķi tādēļ, ka divdesmito gadu beigās pret rakstnieku arvien niknāk vērsās Krievijas Proletārisko rakstnieku asociācijas kritikas uzbrukumi.
Par «Turbinu dienām» tika rakstīts, ka «tā ir sveša, naidīga, indes pilna, aizvainojoša luga», tās autoru dēvēja par «viduvēju svētbilžu triepēju», bet Dailes teātri, kas lugu iestudējis, par teātri «ar zilām asinīm». Rakstā «Kurp iet Maskavas Dailes teātris?» avīze «Ra- bočaja Moskva» asi nosodīja tautas izglītības komisāru Lunačarski, kurš bija devis atturīgu, taču visumā labvēlīgu atsauksmi par lugu. Bulgakova nākošo lugu «Bēgšana» kāds kritiķis jau nosauca par «visreakcionārāko mūsdienu lugu».