Nav nekāds brīnums, ka šādos apstākļos lugu «Bēgšana», ko dedzīgi atbalstīja Staņislavskis un Ņemiro- vičs-Dančenko un pieņēma iestudēšanai Maskavas Dailes teātris, Galvenā repertuāra komiteja aizliedza izrādīt, kaut arī pret aizliegumu noteikti iebilda Gorkijs, lugas apspriešanā teikdams: «Tā ir lieliska komēdija ar dziļi apslēptu satīrisku saturu. Esmu stingri pārliecināts: Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra iestudējumā lugu «Bēgšana» gaida triumfs, visspožākie panākumi.» (Sis Gorkija pravietiskais spriedums visā pilnībā apstiprinājās tikai pēc trīsdesmit gadiem, kad luga «Bēgšana» Ļeņingradas Puškina Akadēmiskā teātra iestudējumā ar Nikolaju Čerkasovu galvenajā lomā guva panākumus tieši kā revolucionāra luga, kas spilgti ataino balto kustības idejisko agoniju un emigrācijas garīgo krahu.)
Drīz vien sekoja aizliegums — izrādīt uz Vahtangova teātra skatuves komēdiju «Zojas dzīvoklis», pēc tam tika aizliegta «Sarkanā sala» Kamerteātrī, un, beidzot, 1929. gada martā no MADT repertuāra tika svītrotas «Turbinu dienas». Vairākus gadus Bulgakova vārds teātru afišās nebija redzams.
1930. gadā Bulgakovs griezās pie padomju valdības ar vēstuli un, norādīdams, ka no viņa darbiem ne rinda netiek iespiesta un lugas teātros netiek izrādītas, lūdza palīdzību viņa likteņa izlemšanā.