«Es pilnīgi godīgi, bez jebkāda kaitnieciska nolūka,»
rakstīja Bulgakovs, «piedāvāju Padomju Savienībai speciālistu režisoru un aktieri, kurš uzņemas pēc labākās sirdsapziņas iestudēt jebkuru skatuves darbu, sākot ar Šekspīra un beidzot ar jaunākajām mūsdienu lugām.
Lūdzu norīkot mani par režisora palīgu Dailes teātrī — labākajā skolā, ko vada meistari K. S. Staņi- slavskis un V. I. Ņemirovičs-Dančenko.
Ja nav iespējams mani norīkot par režisoru, lūdzu man piešķirt statista vietu. Ja arī tas nav iespējams — lūdzu mani pieņemt par skatuves strādnieku.»
Bulgakova lūgums tika ievērots, un viņu uzņēma Dailes teātra trupā.
Tomēr Bulgakovs nespēj atteikties arī no literārā darba un pievēršas vēsturei. Viņš sacer lugu par Moljēru un Gorkija izdotajai sērijai «Ievērojamu cilvēku dzīve» uzraksta Moljēra dzīves stāstu, kā arī iesāk kopā ar V. V. Veresajevu iecerēto drāmu «Pēdējās dienas» («Puškins», 1934—1935).
Varbūt te saskatāma autora atteikšanās no asām laikmetīgām problēmām, novēršanās 110 aktuālās dzīves īstenības? Nē, Moljēra un Puškina diženās ēnas Bulga- \ kovam nepavisam nav godbijīgas un vēsas izpētes objekts. Šo cilvēku dzīvē Bulgakovs meklē cildenu piemēru tam, kā mākslinieks veic savu pienākumu, pētot viņu dzīvi, cenšas labāk izprast mākslas jēgu un savu paša vietu mākslā.