Turklāt «De Moljēra kunga dzīves» autors ar vēsturi nejoko, nekļūst famibiārs pret to. Viņam gluži sveša tieksme vēsturi «modernizēt», viņš cenšas palikt uzticīgs laikmeta garam un drošiem faktiem. Bulgakovam gribas būt nevainojamam ik sīkumā, kas attiecas uz viņa varoni, — un viņš rokas vecās grāmatās, pēta vēstures avotus, ievāc ziņas no speciālistiem.
Rakstnieks cenšas būt pilnīgi precīzs, minot personu vārdus, faktus, datus, tomēr «De Moljēra kunga dzīve» nav bezkaislīgi objektīva biogrāfa un hronista uzrakstīts dzīves apraksts. Grāmatā spilgti iezīmējas autora personība. Vispirms jāmin kaut vai tas, ka, atstāstījis vienu vai otru Moljēra dzīves epizodi, autors dažu hitia reizi izsaucas: «Manuprāt, tas viss ir blēņas…» Citur atkal viņš — gluži pretēji — atļaujas sacerēt veselas ainas, tik spilgti notēlojot visus sīkumus un atveidojot
dzīvas, konkrētas sarunas, it kā pats visur būtu bijis klāt.
Bulgakovam netrūkst drosmes apgāzt lietpratēju spriedumus, atklāt pretrunīgas notikumu versijas, grozīt tradicionālos traktējumus, jo viņa rīcībā ir ne vien faktu zināšanas, bet arī mākslinieka iztēle un nekļūdīga intuīcija, kas viņu padara it kā par trīs gadsimtus veco notikumu aculiecinieku. «Nemaz neatceros, kuru gadu jau dzīvoju iedomātajā, pasakainajā XVII gadsimta Parīzē, kopš esmu sācis strādāt pie lugas,» Bulgakovs raksta kādā privātā vēstulē. Un tā gandrīz nav metafora.