Bulgakovs ir tuvs Moljēra laikmetam. Varbūt kāds Moljēra pētnieks dažās detaļās nebūs ar Bulgakovu vienis prātis, taču lasītāju viņa tēlojums valdzina ar savu patiesīgumu. Bulgakovam piemīt spēja par Luija XIV laikiem rakstīt tā, ka lasītājs bez jebkādas piepūles spilgti iztēlojas gada tirgu pie Jaunā tilta ar pirkšanas un pārdošanas kņadu, nekaunīgajām blēdībām un balagānu izpriecām, krāšņos svētkus Versaļā vai manierīgo «gaišzilo viesistabu». Viņš prot īstajā vietā iemest stāstījumā kādu stiprāku Skarona teiktu vārdu ar tādu nepiespiestību, it kā pats to būtu dzirdējis no uzdzīves kārā dzejnieka mutes. Un Bulgakovs zina ne vien to, ko filozofs Hasendi teicis īstenībā, bet arī to, ko viņš būtu varējis teikt, ja kāds prasītu viņa domas par Aristoteļa skolu, — un Bulgakova pieņēmumu grūti apšaubīt, tik ļoti tas atbilst laika un notēlotās personas garam.
Grāmata par Moljēru veidojas no virknes nelielu, spraigu ainu, kas kopumā rada spilgtas teātra izrādes iespaidu. Citu pēc citas autors izved darbojošās personas avanscēnā, iepazīstina ar tām, it kā likdams tām paklanīties publikai pēc senlaiku paražas — vienā rokā spieķis, otrā spalvām rotāta cepure, — un tikai tad sāk darbību.