Gandrīz nemaz Bulgakovs mūs neiepazīstina ar sava varoņa daiļrades procesu. Sis noslēpums risinās ārpus lasītāja redzes loka, it kā aiz kulisēm, bet grāmatas lappusēs, gluži kā teātra avanscēnā, Moljērs parasti parādās ar gatavu manuskriptu rokās. Var pat likties, ka Bulgakovam nav sevišķas patikas stāstīt par pašiem dramaturga sacerējumiem: viņš gandrīz necitē Moljēra komēdijas, bet tās ātri un sausi pārstāsta. Liekas, autoru vairāk interesē grūti atšķetināmā mudžeklī samezglotās Moljēra ģimenes attiecības: noslēpums, kas aužas ap viņa tuvību ar divām sievietēm — Madlēnu Bežāru un jauno Armandu, kurā ļaunvēļi saskatīja viņa meitu; vēlāk — Moljēra jaunās sievas dēka ar viņa audžudēlu Mišelu Baronu, vecuma greizsirdības drāma, rūgtums par izsīkstošajiem spēkiem. Pavirši lasot, grāmata var likties spožā un netikumīgā gadsimta melodrāma — un vairāk nekas.
Mēģināsim Bulgakova romānu aplūkot citā aspektā. Nepārmetīsim autoram nejaušās kļūmes un aizraušanās, centīsimies izprast viņa nodoma būtību.
Pašā Moljēra raksturā, kādu to tēlo Bulgakovs, ir iezīmes, kas viņu nedara visai pievilcīgu: bieži viņš ir grūti izprotams, nepatīkams, te pārlieku patmīlīgs un iedomīgs, te gļēvs un svārstīgs — ģenialitāte, acīm redzot, ir smaga nasta apkārt klīstošam komediantam. Taču kaut kas Moljērā ir nemainīgi pievilcīgs — tā ir neprātīgā pieķeršanās teātrim, ticība savam aicinājumam, pašaizliedzīgā un aizkustinošā gatavība upurēt visu, ja tas vajadzīgs lugai, trupai, aktieriem.