Galma tapsētāja dēla liktenī Bulgakovs saskata varoņdarbu, ko šis cilvēks, teātra mīlestībā kvēlodams, veic par slavu mākslai. Kāds dvēseles spēks gan bija vajadzīgs cilvēkam, kurš, nebēdādams ne par ko — ne par paziņu izsmieklu, ne korporatīviem, ne kārtu aizspriedumiem, ne tēva dusmām, sūras nabadzības draudiem un komedianta beztiesisko stāvokli, — stūrgalvīgi lauza sev ceļu uz skatuvi. Un tad — Spožā teātra izgāšanās, kaut gan Moljērs teātra priekšā pasteidzās noklāt bruģi, gaidīdams slavu, kas no viņa vēl tālu, garie klejojumu, neveiksmju un zaudējumu gadi, literāro ienaidnieku nodarītās pārestības — pazemojumi un apmelojumi, viss šis grūti aptveramais ceļš uz panākumiem, turklāt nedrošiem, svārstīgiem, tādiem, kas tik tikko ļauj nojaust Moljēra lielo pēcnāves slavu …
Par orientieriem Moljēra teātra vēsturē Bulgakovam vienlīdz labi noder gan jaunumi repertuārā, gan viņa aizbildņu maiņas un kaprīzes. Pirmais ar Moljēra trupu aizraujas princis de Konti, kas uzaicina trupu savā pilī, komediantus izšķērdīgi apdāvina un neliedz tiem savu atbalstu tik ilgi, kamēr aizraušanos ar teātri nomaina aizraušanās ar reliģiski tikumisku jautājumu pētīšanu. Kāds garīdznieks princim iesaka atteikties no teātra izpriecām, un viņš pret Moljēru atsalst. Vēlāk Moljēram izdodas iemantot Orleānas hercoga Filipa labvēlību un beidzot laimējas saistīt karaļa uzmanību.