Ak vai, augsti aizbildņi Moljēram bija nepieciešami ne tikai naudas dēļ. Zobošanās par Tartifa liekulību, Aristoteļa skolas filozofu melu mācībām un kaut vai par tolaik bezspēcīgo medicīnu pašam dramaturgam nozīmēja nopietnu risku.
Bulgakova skatījumā Moljēru it kā ielenc viņa komēdiju varoņi, kuru sadusmotās un aizvainotās sejas redzamas skatītāju zālē pirmo Moljēra lugu izrādēs. Augstākās sabiedrības klīrīgās dāmas, pastāvīgie salonu apmeklētāji, krāpnieki ārsti, pseidozinātnieki filozofi, baznīckungi un^aristokrāti, redzēdami, ka uz skatuves tiek izsmiets kāds no viņu vidus, uztvēra to kā personisku apvainojumu un kļuva par Moljēra ienaidniekiem līdz kapa malai.
Te vēl jāpiebilst, ka arī daudzi skatītāji no partera, pat nedomādami, ka izsmiekls adresēts viņiem, tomēr jutās zināmā mērā aizvainoti. Tas notika tādēļ, ka tā laika parīzieši, kā norāda Bulgakovs, «vēlējās redzēt spēcīgus, bruņās tērptus varoņus ar pērkondimdošām balsīm, nevis tādus necilus ļautiņus, kādi dzīvē bija viņi paši».
Moljērs viņus aizvainoja ar savu patiesīgumu.
Tieši tāpēc dramaturgs bija spiests iepriekš nodrošināties ar karaļa un kardinālu labvēlīgajām atsauksmēm.