dzīve Bulgakovu, tāpat kā daudzus viņa paaudzes cilvēkus, noveda pie sadarbības ar Padomju varu, iesaistīja jaunās kultūras celtniecības darbā.
«Ārsts ar izcilību», kuram, šķiet, nebija pamata žēloties par savu profesiju, piepeši it kā bez jebkāda iemesla pameta privāto mediķa praksi Kijevā, iesēdās vilcienā un cauri kara un bada izmocītajai zemei devās diezin kurp, bet ceļā pēkšņi saprata to, ko agrāk bija tikai no jautis: viņa aicinājums ir būt nevis ārstam, bet gan rakstniekam.
Pilsēta, kurā Bulgakovs nonāca un kur sākās viņa pastāvīgais literārais darbs, bija Vladikaukāza. Te viņš sāka strādāt mākslas apakšnodaļā — tā sauca turienes organizāciju, kuras uzdevums bija atbalstīt literātus un māksliniekus, rīkot lekcijas, literārus koncertus u. t. t. Bulgakovs bija laikraksta līdzstrādnieks, lasīja lekcijas par Puškinu, Čehovu, sāka rakstīt lugas vietējam teātrim. Par saviem pirmajiem spalvas vingrinājumiem drāmas žanrā pats autors vēlāk izteicās gaužām sarkastiski.
1921. gada sākumā mēs Bulgakovu vēl atrodam Vla- dikaukāzā, bet tā paša gada beigās, nepieredzēti sniegainajā ziemā, viņš ierodas kupenām pieputinātajā, aukstuma un bada vārdzinātajā Maskavā. Vēsts par mātes nāvi, ko Bulgakovs pārdzīvo ļoti smagi, sarauj pēdējo saiti ar bērnības pilsētu Kijevu. Bulgakovs uz visiem laikiem paliek Maskavā, pierod pie tās un iemīl to.