Tieši tāpēc Moljērs savas komēdijas nosūtīja uz pili kopā ar šāda satura vēstulēm: «Jūsu majestāte, kas ap­veltīts ar apbrīnojamu gaumi un smalku izpratni, bez šaubām, atļaus izrādīt šo uzjautrinošo nieciņu.» Palēro­jāla teātra direktors bija spiests visu mūžu izmisīgi cī­nīties par savām lugām: gan uzbrukdams un glaimo­dams, gan mānīdamies un atkaudamies, viņš lauza tām ceļu uz skatuvi.

Rūgtā nepieciešamība meklēt dižciltīgus aizstāvjus un cīnīties par karaļa atbalstu izraisa Bulgakovā līdzjū­tību pret savu varoni, bet neliek mums Moljēru nicināt. Ko gan lai iesākt ja par viņa likteni lēma cilvēks «ar augstprātīgu seju, nemirkšķinošām acīm un kaprīzi uz­mestu apakšlūpu». Lai lugas gūtu panākumus, lai uz skatuves nonāktu nikni vajātais «Tartifs», Moljēram va­jadzēja padevīgi uzklausīt karaļa literāros padomus un iespraust savās lugās baleta numurus: Luijam XIV pa­tika dejot baletā!

Pazemojumi, ko izcieš Moljērs, sāpīgi aizskar viņa biogrāfu, un tiem attaisnojumu Bulgakovs saskata var­būt vienīgi apstāklī, ka draudzīgās attiecības ar Franci­jas karali lāgiem glābj «Dona Zuāna» autoru no apvai­noto augstmaņu negantā naida, klerikāļu divkosības un literāro skauģu intrigām. Mūs aizvaino ģēnija atkarība no pašapmierinātas viduvējības.