Bet galu galā Moljērs kā cilvēks ar visām savām vērtīgajām īpašībām un vā­jībām, cildenajām un nožēlojamajām rakstura iezīmēm paliek savā laikmetā, bet pāri gadsimtiem tautā izskan Moljēra mākslinieka slava. Bulgakovs stāsta par Mol­jēra nemirstību un to cilvēku iznīcību, kuri padarīja Moljēra dzīvi nepanesamu, lika viņam ciest, bet paši palika nākamo paaudžu atcerē vienīgi ar Moljēra starp­niecību, kļūdami par mazsvarīgiem statistiem viņa bio­grāfijā.

Grāmatas pirmās nodaļas uzrakstītas trauksmainajā un ironiski galantajā Renesanses laikmeta noveļu stilā. Taču, jo vairāk darbība tuvojās beigām, jo drūmākas kļūst ainas un traģiskāks autora tonis. Moljērs jau guļ uz nāves gultas, bet dzīve gatavo viņam jaunus sarūg­tinājumus: ārsti atsakās sniegt viņam palīdzību, ga­rīdznieks nepieņem grēcīgā komedianta grēksūdzi. Dī­vaini notikumi risinās pat pēc Moljēra nāves: viņu ap­glabā zem akmens plāksnes, kura drīz vien saplaisā no uguns, ko saltā ziemā sakūruši klaidoņi, kaps aizaug ar zāli, bet pēc tam dīvainā kārtā pazūd visi viņa rokraksti un vēstules. Visi apstākļi, šķiet, sazvērējušies pret Mol­jēra piemiņu — bet, par spīti visam, tā tomēr dzīvo! Bulgakovs aicina mūs godbijībā noliekt galvas māksli­nieka varoņdarba un mokpilnās dzīves priekšā.

*

Bulgakovs piederēja pie tiem, kurus dēvē par «teātra cilvēkiem». Viņu valdzināja dekorāciju un kulišu smarža, noslēpumainā tumsa, kas mēģinājumu laikā