Jaunības degsme, biedriska jautrība, asa un dzēlīga izdoma neierobežoti valdīja vienā no istabām Darba Pilī, šajā gigantiskajā redakciju stropā, kuru vēlāk savā «Zelta teļā» tik saistoši aprakstīja Ilfs un Petrovs. «Ceturtās lappuses» līdzstrādniekiem darbs ritēja viegli un aizrautīgi: no rīta tika pārskatīts redakcijas pasts, un jau pēc dažām stundām draudzīgas rokas izkoriģētie un, smiekliem skanot, nolasītie feļetoni, raksti un teksti pie karikatūrām, kas bija uzzīmētas pēc strādnieku korespondentu vēstulēm, gatavā veidā tika iesniegti kārtējam numuram. Tsu vēstules rindu, kas ziņoja, ka Maskavas Baltkrievijas stacijā kāpnes uz bibliotēku apledojušas un, krēslai iestājoties, netiek apgaismotas, Bulgakova spalva pārvērta jautrā feļetonā par grāmatu draugu divkauju ar nepieejamām kāpnēm («Ceļš uz paradīzi»). Skopu ziņu par to, ka uz Baltkrievijas-Baltijas dzelzceļa saglabāta novecojusī priekšrevolūcijas laika instrukcija, ar kuru noteikta goda parādīšana cara ģimenes locekļiem, Bulgakovs izvērsa gluži fantasmago- riskā un ļoti komiskā tēlojumā par arodbiedrības biedra konduktora Hvostikova sastapšanos ar ķeizarisko majestāti («Konduktors un ķeizariskās ģimenes loceklis»).
Starp Bulgakova agrīnajiem stāstiem un feļetoniem, protams, bija daudz tādu, kas rakstīti par dienas notikumiem un nedzīvoja ilgāk par avīzes lapu. Bet netrūka arī tādu, kuros jau saskatāms rakstnieks: te, piemēram, var minēt smalko lirisko stāstu «Psalms».