Bet kā ir ar to meitenīti, par kuru stāstīts sākumā?

Arī viņa bija pārliecināta, ka vajag tikai parastu vaska svecīti aizdegt pie citas sveces, kas deg baznīcā svētbildes priekšā, un šī uguntiņa iemantos sevišķu spēku un atnesīs mājā laimi.

Citās dienās ticīgās vecenītes nes no baznīcas visparas­tāko ūdeni, virs kura padziedājis un pačukstējis garīdz­nieks, un domā, ka šis ūdens spēj izdziedēt no jebkuras slimības labāk par visām zālēm.

Vai ņemsim citu piemēru.

Māņticīgi skolēni, kuri mācās uz trijniekiem, visu stundu tur kreisās rokas pirkstus saspiestus dūrē, lai skolotājs nepieverstu viņiem uzmanību un neizsauktu viņus pie tāfeles.

Ticīgie saliek kopā trīs pirkstus un pieskaras ar tiem vispirms pierei, pēc tam vēderam un pleciem. Viņi uz­skata, ka ar to pasargā sevi no velna, apstiprina savu uzticību dievam un nodrošina svarīgas lietas izdošanos.

Vai tad tas nav viens un tas pats?

Ticīgajiem ir arī laimīgie skaitļi, piemēram, skaitlis «7». Viņi uzskata, ka «7» ir sevišķs skaitlis, tāpēc ka cilvēkam ir septiņi caurumi galvā — divas acis, divas ausis, divas nāsis un viena mute. Ari debesis sastāvot no septiņiem kristāla kupoliem, un gaismeklī vajagot ielikt septiņas sveces, lai iemantotu dieva žēlastību.

Citiem vārdiem, nav iespējams atšķirt, kur beidzas māņ­ticība un sākas «tīrā» ticība. Viss te ir samaisīts.