Otrs cēlonis, kāpēc sākām ar sarunu par māņticību un aplamām zīmēm, ir tas, ka tiklab māņticība, kā arī ticība dieviem radusies jau tad, kad cilvēkiem vēl nebija pareiza priekšstata par apkārtējo pasauli, kad viņi neizprata īstos parādību cēloņus un ļāva vaļu fantāzijai.
Tomēr, iekams stāstām, kā izcēlusies ticība dieviem, pastāstīsim, kā cilvēki noticēja tam, ka līdzās redzamajai pasaulei pastāv otra — neredzama pasaule.
Tieši šajā izdomātajā, neredzamajā pasaulē cilvēki arī novietoja viņu izdomātos dievus.
miša un spogulis
Reiz pie manis iegriezās draugs ar savu mazo dēlēnu. Miša vēl nebija gadu vecs.
Man uz galda stāvēja diezgan liels spogulis, pie kura es nupat biju skuvies. Miša ievēroja spīdīgo priekšmetu un sniedzās ar rociņām pēc tā. Nosēdinājis Mišu uz galda, es
pagriezu spoguli pret viņu, un Miša pirmoreiz ieraudzīja savu attēlu.
Sākumā Miša mazliet apjuka. Nupat uz galda nekā nebija, un piepeši no kaut kurienes tur radusies dzīva būtne. Dažas sekundes Miša neizpratnē to aplūkoja.
Pēc tam viņš izstiepa rociņas, lai pataustītu šo būtni, kas sniedza viņam pretim rokas. Tomēr viņš pieskārās tikai pie gluda, auksta stikla. Atrāvis rociņas, Miša palūkojās manī pilnīgā neizpratnē.